SPECIAL OFFERS AND NEWS FROM WEST KREDIT
Reklāma nav problēma. Nepārdomāta politika gan ir.
Artūrs Silantjevs, AS “West Kredit” valdes loceklis
“Patēriņa kredītu reklāma privātpersonām atkal atļauta,”- visticamāk, ballīte par godu šim faktam, kredītdevēju birojos nesekos. Līdz ar Saeimas jūlija beigās pieņemtajiem grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, pēc septiņu gadu pārtraukuma atļaujot privātpersonu patēriņa kredītu reklāmu, diskusijas par finanšu sektora kreditēšanas viena segmenta reklāmas atgriešanos publiskajā telpā izgaismo daudz plašāku jautājumu nekā tikai reklāmas regulējumu. Šī lēmuma fonā aktuāls kļūst jautājums, kā Latvijā tiek uztverta uzņēmējdarbība, konkurence un valsts loma tirgus ekonomikā.
No ekonomikas viedokļa reklāma pati par sevi nav ne laba, ne slikta – tā ir konkurences instruments. Tā ļauj uzņēmumiem informēt sabiedrību par saviem pakalpojumiem, savukārt patērētājiem dod iespēju salīdzināt piedāvājumus un pieņemt informētus lēmumus. Veselīga konkurence veicina inovācijas, uzlabo pakalpojumu kvalitāti un ilgtermiņā rada labākus nosacījumus klientiem. Šajā ziņā finanšu sektors neatšķiras no citām tautsaimniecības nozarēm. Tieši tādēļ savulaik pieņemtais lēmums aizliegt kreditēšanas pakalpojumu reklāmu faktiski visam finanšu sektoram bija strīdīgs. Lai gan tā mērķis bija ierobežot ātro kredītu popularizēšanu un mazināt bezatbildīgu aizņemšanos, praksē, gandrīz piecus gadus Latvijā spēkā bija viens no stingrākajiem patērētāju kreditēšanas aizliegumiem Eiropā.
Rezultātā tika ierobežota un vājināta konkurence visā patērētāju kreditēšanas tirgū, arī segmentos, kuros kredītu izsniegšana jau tā balstās uz stingru regulējumu un detalizētu maksātspējas izvērtēšanu. Uzņēmumiem tika liegta iespēja pilnvērtīgi informēt sabiedrību par saviem pakalpojumiem, savukārt patērētājiem kļuva grūtāk salīdzināt piedāvājumus.
Jautājums: kādēļ gan, ņemot vērā visu iepriekš minēto, kredītdevējiem šobrīd ar ovācijām nesagaidīt reklāmas ierobežojumu atcelšanu? Atbilde ir vienkārša: lielākās bažas rada nevis reklāmas atgriešanās pati par sevi, bet gan iespējamā politiskā reakcija pēc tam. Balstoties profesionālajā pieredzē kreditēšanas nozarē, redzu risku, ka aktīvāka konkurence un redzamāka reklāma atkal var tikt interpretēta kā agresīva kreditēšana. Tas var kļūt par pamatu jauniem ierobežojumiem, kas vairāk balstīti emocijās nekā datos. Politkas veidotājiem ir būtiski nošķirt divus savstarpēji nesaistītus procesus: reklāmu un maksātspējas izvērtēšanu. Reklāmas mērķis ir sasniegt potenciālo klientu un informēt par piedāvājumu. Savukārt kredīta piešķiršana ir process, kas balstās uz klienta maksātspējas izvērtēšanu, ienākumu analīzi, risku novērtējumu un normatīvo aktu prasībām. Reklāma pati par sevi cilvēka maksātspēju nepalielina un nemazina.
Jebkura kredītdevēja interesēs ir veidot kvalitatīvu kredītportfeli ar klientiem, kuri spēj pildīt savas saistības. Ilgtspējīga uzņēmējdarbība nav iespējama bez atbildīgas kreditēšanas, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka reklāmas atļaušana automātiski nozīmē bezatbildīgu aizdevumu izsniegšanu.
Jo lielāka konkurence, jo lielāks ieguvējs ir sabiedrība: uzņēmumiem nākas uzlabot pakalpojumus, digitalizēt procesus, piedāvāt izdevīgākus nosacījumus un augstāku apkalpošanas kvalitāti. Tieši konkurence ir viens no galvenajiem attīstības virzītājspēkiem tirgus ekonomikā.
Vienlaikus uzņēmējiem nepieciešama prognozējama uzņēmējdarbības vide. Ja regulējums tiek bieži mainīts un politiskie lēmumi ir grūti prognozējami, uzņēmumiem kļūst sarežģīti plānot investīcijas un ilgtermiņa attīstību. Šāda nenoteiktība neveicina ne konkurenci, ne investīcijas, ne ekonomikas izaugsmi.
Ja valsts mērķis ir stiprināt atbildīgu kreditēšanu, regulējumam jābalstās faktos, analīzē un skaidrā ilgtermiņa redzējumā. Patērētāju aizsardzība un veselīga konkurence nav pretēji mērķi – tie var un tiem vajag pastāvēt līdzās. Tieši prognozējama politika, godīga konkurence un kvalitatīva uzraudzība ir priekšnoteikumi ilgtspējīgai finanšu sektora attīstībai Latvijā, ļaujot uzņēmējiem stratēģiski plānot darbu ilgtermiņā.
Tomēr šobrīd ir pamatotas bažas, ka finanšu sektora uzņēmēji kļūs par ķīlniekiem politiķu spēlēs, un nenāksies ilgi gaidīt, līdz finanšu sektoru skars jauni ierobežojumi, kropļojot tirgu, ierobežojot kredītdevēju darbību un liedzot iespēju attīstīt stratēģiski plānotu uzņēmējdarbību ar saprotamiem nosacījumiem ilgtermiņā.
“Patēriņa kredītu reklāma privātpersonām atkal atļauta,”- visticamāk, ballīte par godu šim faktam, kredītdevēju birojos nesekos. Līdz ar Saeimas jūlija beigās pieņemtajiem grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, pēc septiņu gadu pārtraukuma atļaujot privātpersonu patēriņa kredītu reklāmu, diskusijas par finanšu sektora kreditēšanas viena segmenta reklāmas atgriešanos publiskajā telpā izgaismo daudz plašāku jautājumu nekā tikai reklāmas regulējumu. Šī lēmuma fonā aktuāls kļūst jautājums, kā Latvijā tiek uztverta uzņēmējdarbība, konkurence un valsts loma tirgus ekonomikā.
No ekonomikas viedokļa reklāma pati par sevi nav ne laba, ne slikta – tā ir konkurences instruments. Tā ļauj uzņēmumiem informēt sabiedrību par saviem pakalpojumiem, savukārt patērētājiem dod iespēju salīdzināt piedāvājumus un pieņemt informētus lēmumus. Veselīga konkurence veicina inovācijas, uzlabo pakalpojumu kvalitāti un ilgtermiņā rada labākus nosacījumus klientiem. Šajā ziņā finanšu sektors neatšķiras no citām tautsaimniecības nozarēm. Tieši tādēļ savulaik pieņemtais lēmums aizliegt kreditēšanas pakalpojumu reklāmu faktiski visam finanšu sektoram bija strīdīgs. Lai gan tā mērķis bija ierobežot ātro kredītu popularizēšanu un mazināt bezatbildīgu aizņemšanos, praksē, gandrīz piecus gadus Latvijā spēkā bija viens no stingrākajiem patērētāju kreditēšanas aizliegumiem Eiropā.
Rezultātā tika ierobežota un vājināta konkurence visā patērētāju kreditēšanas tirgū, arī segmentos, kuros kredītu izsniegšana jau tā balstās uz stingru regulējumu un detalizētu maksātspējas izvērtēšanu. Uzņēmumiem tika liegta iespēja pilnvērtīgi informēt sabiedrību par saviem pakalpojumiem, savukārt patērētājiem kļuva grūtāk salīdzināt piedāvājumus.
Jautājums: kādēļ gan, ņemot vērā visu iepriekš minēto, kredītdevējiem šobrīd ar ovācijām nesagaidīt reklāmas ierobežojumu atcelšanu? Atbilde ir vienkārša: lielākās bažas rada nevis reklāmas atgriešanās pati par sevi, bet gan iespējamā politiskā reakcija pēc tam. Balstoties profesionālajā pieredzē kreditēšanas nozarē, redzu risku, ka aktīvāka konkurence un redzamāka reklāma atkal var tikt interpretēta kā agresīva kreditēšana. Tas var kļūt par pamatu jauniem ierobežojumiem, kas vairāk balstīti emocijās nekā datos. Politkas veidotājiem ir būtiski nošķirt divus savstarpēji nesaistītus procesus: reklāmu un maksātspējas izvērtēšanu. Reklāmas mērķis ir sasniegt potenciālo klientu un informēt par piedāvājumu. Savukārt kredīta piešķiršana ir process, kas balstās uz klienta maksātspējas izvērtēšanu, ienākumu analīzi, risku novērtējumu un normatīvo aktu prasībām. Reklāma pati par sevi cilvēka maksātspēju nepalielina un nemazina.
Jebkura kredītdevēja interesēs ir veidot kvalitatīvu kredītportfeli ar klientiem, kuri spēj pildīt savas saistības. Ilgtspējīga uzņēmējdarbība nav iespējama bez atbildīgas kreditēšanas, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka reklāmas atļaušana automātiski nozīmē bezatbildīgu aizdevumu izsniegšanu.
Jo lielāka konkurence, jo lielāks ieguvējs ir sabiedrība: uzņēmumiem nākas uzlabot pakalpojumus, digitalizēt procesus, piedāvāt izdevīgākus nosacījumus un augstāku apkalpošanas kvalitāti. Tieši konkurence ir viens no galvenajiem attīstības virzītājspēkiem tirgus ekonomikā.
Vienlaikus uzņēmējiem nepieciešama prognozējama uzņēmējdarbības vide. Ja regulējums tiek bieži mainīts un politiskie lēmumi ir grūti prognozējami, uzņēmumiem kļūst sarežģīti plānot investīcijas un ilgtermiņa attīstību. Šāda nenoteiktība neveicina ne konkurenci, ne investīcijas, ne ekonomikas izaugsmi.
Ja valsts mērķis ir stiprināt atbildīgu kreditēšanu, regulējumam jābalstās faktos, analīzē un skaidrā ilgtermiņa redzējumā. Patērētāju aizsardzība un veselīga konkurence nav pretēji mērķi – tie var un tiem vajag pastāvēt līdzās. Tieši prognozējama politika, godīga konkurence un kvalitatīva uzraudzība ir priekšnoteikumi ilgtspējīgai finanšu sektora attīstībai Latvijā, ļaujot uzņēmējiem stratēģiski plānot darbu ilgtermiņā.
Tomēr šobrīd ir pamatotas bažas, ka finanšu sektora uzņēmēji kļūs par ķīlniekiem politiķu spēlēs, un nenāksies ilgi gaidīt, līdz finanšu sektoru skars jauni ierobežojumi, kropļojot tirgu, ierobežojot kredītdevēju darbību un liedzot iespēju attīstīt stratēģiski plānotu uzņēmējdarbību ar saprotamiem nosacījumiem ilgtermiņā.
